Kā savaldīt todleru? Ar kalendāru!

Patiesībā jau laikam nevajag savaldīt, bet gan iemācīt robežas. Nu, vismaz es tā domāju. Visi mazie ir dikti feini ķipari, tikai pienāk tas brīdis, kad no maziem mīļiem jaukumiņiem viņi pārvēršas par maziem mīļiem dumpiniekiem un rebel tīnīšiem. Visi kā viens, man liekas. Vienkārši kāds vairāk, kads mazāk. Un, protams, arī Grēta! Gan mēs – ģimene, gan visi mūsu regulāri satiktie draugi ir liecinieki tam, kā Grēta no maza “cutie baby”, kura nerunā pretī, kurai pietiek ar vienu aizrādijumu ir izaugusi līdz 3,5 gadīgam skuķītim, kura uz aizrādijumiem atbild ar pretjautājumu vai sarauktu pieri un sakostiem zobiem komplektā!

Un īstenībā tas ir tik forši! Reizēm tās pretīmrunāšanas frāzes ir zelta un obligātas pierakstīšanas vērtas, jo sīču domu gājiens ir līdzīgs kosmosam. Nekad nevari zināt, kas atklāsies un kā viss beigsies.

Es (es runāju tikai par sevi) esmu pārliecināta, ka tā tam arī jābūt! Esmu pārliecināta, ka ļoti nozīmīga bērnu attīstības fāze ir arī šī dumpošanās. Es patiešām nezinu vai būtu labāk, ja bērns bez ierunām pieņem visu, kas ar viņu notiek, ko viņam dzīve piespēlē un kā pret viņu izturas. Ka viņš tā kā mazs papīra kuģītis bezpalīdzīgi seko ūdens plūsmai pat nemēģinot cīnīties par savu ceļu. Un tieši tapēc, ja kaut reizi nedēļā (vai biežāk) Grēta vecākus neizvestu kaut mazliet no pacietības, es visdrīzāk sāktu satraukties, vai viss labi. Riktīga cāļu māte, jūs teiksiet, bet tā būtu. Dumpis pret pastāvošo iekārtu ir tikai dabisks attīstības posms.

BET, bet esmu arī pārliecināta, ka robežām jābūt. Mazajiem tomēr ir jāsaprot, ka visu nevar, ka pienāk brīdis, kad jāsāk “filtrēt” ko runā un ko dara. Un, ka ir arī dzīvē, diemžēl, daži noteikumi un pienākumi. Uz kopējā fona, iespējams, esmu “liekama” starp stingrajām mammām. Dievs mans liecinieks, es savu bērnu neprātīgi mīlu, bet es tomēr neesmu akla uz viņa palaidnībām un blēņām. Es neatbalstu nepārtrauktu bērnu sodīšanu un nepārtrauktu aizrādīšanu, bet jāatzīst, ka reizēm liela daļa aizrādījumu un ierobežojumu ir pašu mazo un viņu drošības, vai viņu līdzās esošo cilvēku (piemēram, mazākās māsas) labā. Tāpat, es tiešām nevēlos pieļaut, ka attopos pēc pāris gadiem, kad vairs bērna visatļautību ir grūti, vai pat neiespējami, izlabot.

Grēta ir superīgs todlers un kopumā viņa ir ļoti gudrs, aktīvs, gana klausīgs un ļoti pozitīvi noskaņots bērns. Ar viņu visu, gandrīz visu var sarunāt. Bet kā jau visiem, arī viņai ir dienas, kad uznāk kašķi, kad gribas paņerkstēt, kad gribas mantas nevis nolikt, bet aizmest, kad gribas nevis paklausīt lūgumam, bet izdarīt tieši pretēji, kad gribas pārbaudīt robežas, kad gribas sakost zobus, nostāties kaujas pozā un ierūkties kā lauvai (tā viņa dara, kad viss ir ārprātā slikti :)). Tāda ir dzīve un tā tas ir.

Es nebūtu es, ja es neizdomātu vai vismaz nemēģinātu pa labam ar šo tik galā jeb atrast veidu, kā šim vecuma posmam iziet cauri sausām kājām, tā teikt. Tad nu šī iemesla dēļ mūsu ģimenē ienaca “kalendārs”. Visvienkāršākais sienas kalendārs, kurā es un tētis atzīmējam dienas, kurās Grēta ir iztikusi bez kašķiem. Šausmīgi vienkāršs princips un nekāda jaunā pasaule netiek atklāta.

Tātad – labo darbu kalendārs!

Mums klāt nāk bonuss – sienas kalendāru veidojusi pati Grēta. Dārziņa audzinātājas visu iepriekšējo gadu krājušas bērnu zīmējumus un gada beigās vecākiem tika skaisti sienas kalendāri. Tādēļ gan mums, gan pašai Grētai tas ir divtik nozīmīgs. Grēta ir arī tipiska trīsgadīga meitene, tādēļ rozā krāsa komplektā ar sirsniņu uz viņu iedarbojas maģiski. Un tad jau viss ir vienkārši – ja diena aizvadība bez kašķiem, niķiem un bez “beziemesla” čīkstēšanas, tad vakarā kalendārā tiek iezīmēta rozā sirsniņa.

Viens jaunums Grētas dzīvē kopš māsas ienākšanas ir vēlme naktī ceļot uz vecāku gultu. Vēlreiz – savu bērnu dikti mīlu, bet es tiešām nespēju izgulēties, ja man gulta jādala ar todleru, kurš 1) grib gulēt tikai bez segas 2) tikai pa vidu vecākiem (tātad bez segas gulēt ir pagrūti) un 3) mīl gulēt zvaigznītē.  Man nekas nav pretī un mēs ar vīru labprāt ļaujam Grētai nākt uz lielo gultu no rīta, kad tāpat ir drīz jāceļās, bet, tomēr, man tā vēlme ir, ka mazā guļ savā gultā. Un es zinu, ka viņa to var, jo līdz māsas piedzimšanai to darīja un pat nebija doma nākt uz lielo. Es, protams, zinu, no kurienes tā vēlme ir radusies un kāds ir iemesls. Tādēļ jau arī ļāvām nākt un tādēļ arī tā čučēšana lielajā gultā palika arvien biežāka un ilgāka. Šī iemesla dēļ kalendārā esam ieviesuši arī spīdīgas un krāsains uzlīmes (Tiger veikalos izvēle labu labā)…viena nakts savā gultā nozīmē vienu uzlīmi no rīta. Par katrām 2 uzlīmēm – apbalvojums. Sākumā likās – katras 5 uzlīmes nodrošina apbalvojumu, bet parunājot ar gudriem cilvēkiem (konkrēti, ar Grētas pediatru) sapratu, ka par daudz no mazā prasīt ar nevar. Viņai ir jāredz rezultāts ātrāk. Divas naktis, tas jau ir saprotamāks laika sprīdis. Sākumā, lai saprastu sistēmu, pat, iespējams, pietiek ar vienu nakti. Balviņā tas, kas Grētai tiešām dod prieku – kino vai garā multene mājās, saldējums kafejnīcā vai jauns  bērnu žurnāls Narvesenā, piemēram. Un galvenais, jāuzslavē pats process.

Kalendārs un labie darbiņi ir viens. Otrs ir vecāku attieksme pret to. Lai bērns (konkrēti, mūsu bērns) redzētu, ka tas tiešām darbojas, šī sirsniņu zīmēšana un uzlīmju likšana ir jāpilda godīgi. Tas nozīmē, ka būs dienas, kad neskatoties uz savu sāpošo sirdi ir jāatzīst, ka, piemēram, šovakar mēs sirsniņu iezīmēt nevaram vai, piemēram, uzlīmi likt nevaram. Rēķinieties, ka šis var izraisīt lielas asaras (šīs es neskaitu vēlāk), jo bērns pārdzīvo, jo tiešām tā sirsniņa ir svarīga. Bet tad ir foršs brīdis, lai izrunātu kas un kā. Tādēļ šī kalendāra metode der drusku lielākiem todleriem. Tiem, ar kuriem var jau sarunāt un kurš jau gandrīz saprot, ka katrai darbībai ir sekas.

Es gan vienmēr paturu prātā, ka reizēm ir arī ļoti racionāls iemesls, kādēļ kādā dienā kašķis vai niķis ir neizbēgams (apslimis mazais, slikti gulējis, jauna vieta vai daudz pārdzīvojumu) tādēļ noteikti būs dienas, kad pa vidu visām problēmām vai pārdzīvojumiem nevarēs vēl iebāzt “kalendāra epopeju”. To arī paturu prātā.

Pagaidām mums šis strādā. Nākamais līmenis, lai būtu interesantāk būs, kad kalendārā parādīsies arī ieraksti, ka gan mamma, gan tētis dienu ir pavadījuši bez niķiem. Šo ideju aizguvu no māsas. Viņas ģimene pāris gadus atpakaļ izveidoja ģimenes kalendāru un tad bija pozitīvas sacensības, kuram ir vairāk “0 kašķi” dienas.

Mums visiem ir superīgi bērni, katrs ar savu raksturu un katrs pilnīgi savādāks. Tādēļ es uzsvēršu, ka šis ir mans veids kā mēģinu tikt pa labam galā ar mazo rebel trīsgadnieku. Šī ir mana pieredze un šis ir mans pirmais todlers. Iespējams, kad Florence būs tik liela, šis man liksies pilnīgas muļķības. Laiks rādīs. Tomēr šodien, varbūt kādam derēs šī metode (tādēļ dalos savā pieredzē), bet, iespējams, kādam tā būs pilnīgi garām. Es nesaku, ka šī ir vienīgā patiesība, nebūt ne.

Bet man būtu interesanti uzzināt kādas ir jūsu metodes. Kā jūs savaldiet mazos rezgaļus?

 

 

(239 Posts)

5 thoughts on “Kā savaldīt todleru? Ar kalendāru!

  1. ieva

    Ar lielu interesi lasīju šo Tavu rakstu, jo mums ir līdzīgi. Tieši šodien atkal sastrīdējos ar savu 3.5 gadnieku, kad negribēja ģērbties uz dārziņu. Negribēja ne pats ģērbties ne lai palīdzu.kad mēģināju palīdzēt, rokas, kājas pa gaisu…uhhh…kalendārs liekas laba ideja. Paldies!

    Reply
  2. Grēta

    Kad ieraudzīju šo kalendāru instagram, uzreiz nodomāju, man obligāti arī tāds būs, kad Luka paaugsies! Paldies par ideju un jauko rakstu!

    Reply
    1. Alise

      Sorry par offtopiku, Grēta, bet nevaru novaldīties, redzot, ka vēl kāda dēlu sauc Luka. Jo man arī. Rakstu, jo esmu uzsākusi vārda procesu par vārda dienas iekļaušanu kalendārā. Iedomājos, varbūt vēl kāds vecāks pievienotos un iekustinātu Kalendārvārdu ekspertu komisiju. Varu nosūtīt info, kas jādara, ja interesē (alises.pasts@ gmail.com)

      Reply
  3. Liene

    Varu padalīties ar savu pieredzi nu jau vairākus gadu garumā. Interesanti, ka nezinot vēl pat kā šo metodi sauc, es to uzsāku savās mājas, ja no kāda gada pusotra, kad mazliet saprašanas vairāk parādās. Tagad zinu kāds ir nosaukums, tāpēc varu rakstīt konkrētāk – pozitīvās uzvedības motivēšanas metode. Respektīvi ik vienu, vismazāko labo darbu/uzvedību pamanām un uzslavējam (mums ir mutiski un plaukšķinot plaukstas (tas bija vairāk aktuāli mazākā vecumā), konkrēti uzslava ir par ko paveiktu, kas arī tiek nosaukts vārdā (cik labi tu saslaucīji izlieto ūdeni), negatīvā uzvedība neizpelnas īpašu attieksmi, vien sausu faktu konstatējums un skaidri formulētu piedāvājumu labot to (man nepatīk, tas ko tu dari ( lej ūdeni uz grīdas) , nāc lej ūdeni izlietnē). Ja darbība netiek koriģēta, tad seko brīdinājums ar iespējamo konsekvenci (te nu mammas zin, kas vislabāk iedarbojas). Mums šis strādā perfekti, bērni, protams neklausa uz vārda (un tas nav vajadzīgs) , bet lieliski zin robežas (konkrētus noteikumus, rīcību, kura ir atbalstāma) kādas ir, un, ka mamma /tētis ir noteicēji. Protams, tas tā ļoti īsumā un koncentrēti uzrakstīts.

    Reply
  4. Pingback: Viens, divi, trīs un četri mēneši jau klāt! | Runā Māra

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>