Suns mājās

Rakstu vēlos sākt ar šīm bildēm. Skaistas? Mīļas? Bezgala jaukas? Tā vien gribas uzspiest “like” vai “share”, vai ne?

suniBet patiesībā, man negribas. Man šīs bildes liekas pārdrošas un pat mazliet bīstamas. Iespējams ar šo teikumu jūs arī raksta lasīšanu beigsiet, jo kā gan var gribēties lasīt to, ko raksta cilvēks, kuram nepatīk mīlīgas bildes ar bēbīšiem un sunīšiem.

Skaidrības labad jāsaka, man ļoti, ļoti patīk suņi un vēl vairāk ļoti, ļoti patīk bērni. Man ir meita un mājās ir arī suns. Abi divi ļoti mīlēti.

IMG_1925

Mēs ģimenē esam “suņu” cilvēki. Cik vien sevi atceros, mājās vienmēr ir bijis suns. Ne tikai mums, bet arī vecvecākiekm. Tieši tādēļ, ka visu mūžu esmu bijusi “kopā ar sauņiem”, esmu iemācijusies, ka suns nav rotaļlieta un ka suns un viņa vajadzības ir jārespektē.

Kad mums ar vīru pieteicās Grēta, tad ģimenē jau bija Noels – mūsu franču buldogs. Par to, ka suni nepaturēsim (ir arī tādas izvēles citiem), mums nebija pat ne mazāko domu. Tieši otrādi, uzreiz sapratām, ka viens no tiem, kas jāsagatavo bērniņa ienākšanai ģimenē būs tieši viņš. Sapratām arī to, ka tikai no mums – vecākiem – būs atkarīgs tas, kā suns un bērns sadzīvos, kā respektēs viens otru un kā iemācīsies mīlēt viens otru.

Esmu par to, ka suņiem ir jābūt skolotiem un mācītiem (vispārējo paklausību) mūsu pašu un viņu sirdsmiera dēļ.

Kalninu_gimene_-57 copy

Mans miers un pārliecība, ka viss būs labi, bija pateicoties arī tam, ka Noels ir mācīts un skolots suns. Viņš ir izgājis vispārējo paklausības skolu (kursu) un to mēs “gājām” diezgan ilgi (gandrīz 2 gadus). Ne tāpēc, ka suns dumjš būtu (komandas viņš apguva ātri), bet tādēļ, ka vairāk mācijos es (vadīt suni, savas emocijas suņa klātbūtnē, uzticēties viņam un sev, un mūsu sadarbībai) un ka papildus vispārējai paklausībai, Noels mācijās būt arī par kanisterapijas suni*. Man palaimējās, jo satiku absolūti brīnišķīgus skolotājus, kuri ir sava darba fanāti un lietpratēji. Varētu uzrakstīt garu rakstu par to, kā es vispaŗ nonācu līdz domai par kanisterapiju, bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts par to, ka kanisterapijas mācibas man (un arī Noelam, protams) iemācija ļoti svarīgas lietas, kas ļoti palīdzēja tad, kad ģimenē ienāca Grēta. Vissvarīgākais, ko iemācijos – iemācijos vērot un izprast (tik, cik iespējams) savu suni, viņa reakciju uz dažādām situācijām un notikumiem. Tieši tas man visvairāk palīdz arī piedaloties Noela un Grētas attiecību veidošanās procesā. Īsumā – es uzmanu un iejaucos tad, kad uzskatu to par nepieciešamu.

Petersone_2954

Kad Grētiņa piedzima, es saglabāju pirmo pamperu, ko vīrs atveda mājās, lai iedotu Noelam izošņāt. Neizklausās baigi glamūrīgi, bet to kautkur biju lasījusi (gan attiecībā uz kaķiem) un iedomājos, ka tam, kurš pasauli jūt ar degunu, šī ir iespēja iepazīties ar jauno ģimenes locekli pirms vēl viņa ir mājas. Kad braucām mājas, satraukums bija, bet iekšēji jutos mierīgi. Grētas krēsliņā (ne pie sejas) noliku Noelam jaunu mantu. Viņš uzmanīgi apostīja mazo (mana roka bija tā, lai sekundē tā būtu starp bērna seju un suņa purnu) un tika līdz mantai. Tā sākās mūsu kopīgās dienas. Noels mani pavadīja visur un visu laiku, un es atļāvu. Sākumā satraukms vislielākais viņam bija tad. kad Grēta raud. Tad viņš izrādija reālu stresu un satraukumu. Kādā 4.dienā tas norimās. Un kopš paša sākuma viņš ir tas, kurš pirmais juta, kad Grēta ir modusies. Draudzība ar suni meitai veidojās pamazām un lēnām, ar manu piedalīšanos, atblastu un iejaukšanos tikai tad, ja nepieciešams. Pa velti lieki neaizrādu ne sunim, ne bērnam.

IMG_0462

Jau no pirmās dienas, kad mājās ir gan suns, gan bērns (tas pat bija pirms Grētas, jo “lielajā” ģimenē ir arī citi bērni) ievēroju dažus pamatprincipus, no kuriem neatkāpjos un kurus vecumam mainoties papildinu (vai reizēm mīkstinu):

Nekad neatsātju suni un bērnu nepieskatītus vienus pašus. Piemēram, ja Grēta paliek spēlēties viena pati savā istabā, suni saucu līdzi sev. Kad Grēta bija maziņa, guļamistabā, kamēr viņa gulēja, Noels arī tur nepalika. Suns gan nav kaķis, gultā īsti neieleks, bet vienalga. Grētai šobrīd ir 2,4 g un jā, vēlarvien ievēroju šo principu. Un domāju to darīt vēl kādu laiku.

Nekad neļauju bērnam suni kaitināt. Spēlēties jā, bet kaitināt un izaicināt – NĒ! Atšķirība ir un to var pamanīt labi. Bērna pienākums bērnības galvenais darbiņš ir izzināt pasauli, bet ne vienmēr tas notiek tik skaisti kā Instagram un Pinterest rāda. Reizēm gribas kādam iekniebt, kādam iekost, kādu pagrūst, kādu grāmatu iemest stūri un tas viss pieder pie lietas un arī vecāku pacietības, uzmanības “mērīšanas”. Tas pats attiecas uz suni. Esmu pārliecināta, ka tāpat kā Grētai, arī citiem bērniem reizēm sanāk trīs reiz mīļi papaijāt suni (vai kaķi) un ceturtajā reizē iedunkāt. Šo es neļauju un momentā seko stingrs NEDRĪKST (papildus ar skatienu, ko, vismaz Grēta, saprot uzreiz). Vienkārši nedrīkst un viss.

Neļauju bērnam, ne Grētai, ne ciemiņiem, traucēt suni tad, kad viņš guļ un/vai ēd. Ja suns ir nolēmis atpūsties, tad tas nozīmē, ka tā ir viņa izvēle un tā ir jārespektē. Neviens suns nelaidīs garām iespēju paspēlēties vai padraiskoties, ja tāda iespēja paspīdēs (netīšām aizskars viņa mantu, skaļi viņu pasauks utt.). Tādēļ, spēlēšanās nekur nepazudīs (ja citādi aktīvs suns pēkšņi šīs “iespējas” nepamana vai ignorē, tad gan jāpārbauda, vai viss labi mīlulim). Savukārt ēšana ir svēta lieta katram sunim. Kamēr ēd, tikmēr suns ēd un tu nedrīksti viņu traucēt. Suns ēdienu sargā un reizēm instinkti var nospēlēt lielu lomu brīdi, kad suns sajūt traucēkli. Tas var notikt arī ar tiem kuri, “nekad, nekad neprotestē ne pret ko”. 1 reize no 100 arī ir viena reize, kas var beigties ar labākajā gadījumā izbīli saimniekam. Skaidrības labad gan jāsaka, ka es pati, Noelam mazam būdam māciju, ka pie viņa bļodas varu uzrasties jebkurā mirklī, ar tad, kad viņam pilna mute. Ik pa laikam “traucēju” viņam ēst. Arī kaulus un gardumus dodot, tos ik pa laikam “atņēmu”, izņēmu no mutes. Es māciju un teorētiski viņš tiešām nereaģē uz to, ka viņam traucē est. Bet paturu prātā galveno – suns reaģē ar instinktiem, ne prātu! Pirms košanas, rūkšanas, zobu rādīšanas, viņš savu rīcību nepārdomā, bet reāgē zibenīgi. Tas, ka viņam ir “iemācīts” nereagēt, man ir palīdzējis būt mierīgai brīžos, kad suns nočiepis kādu mantu grib doties prom, bet meita zibenīgi reaģējot to viņam atņem. Vai arī kad tiešām ir jāatņem tas, ko viņš nevar aiztikt.

Mācu Grētai, ka suns nozīmē atbildība un arī tad, kad ir slinkums vai negribas. Grētas darbiņš ir sunim iedot ēst jeb pasniegt bļodiņu ar ēdienu. Protams, retu reizi ir “negribu”, “dod pati”, es respektēju arī šos slinkuma brīžus, bet tomēr mēģinu stāstīt un skaidrot, ka sunītis pats nevar paņemt sev ēst un ka mūsu – saimnieku – pienākums ir viņus pabarot. Ar kārumiem – nekādu problēmu. Jebkurā brīdi un vietā gatava Noelu pacienāt. Tāpat mūsu pienākums ir suni vest laukā, jo viņam vienkārši vajag čurāt un kakāt! (starpcitu, tā es arī saku – īsi un skaidri). Tieši tāpat kā tev, Grēta! Un, diemžēl, viņam to vajag arī tad, kad arā līst lietus vai nav labs laiks. Ikdienā esam sadalījuši suņa izvešanas pienākumus ar vīru, bet pietiek, ka vīrs ir komandējumā un visas izvešanas reizes ir uz mani. Tad Grētai ir jāpielājogas un jānāk ārā ar mani arī tad, kad īsti negribas. Bet līdz šim viņa nav sūdzējusies. Ārā iešana nozīmē arī to, ka aiz suņa tiek savākts. Un tas nu reiz ir darbiņš, ko Grēta ļoti uzmana. Ne tikai mani, bet arī citus saimniekus. Pagaidām Grēta nesaprot citu garāmejošo tīņu (esmu ievērojusi, ka tiešām tikai tīņu) reakciju, kad jāšķobas un skaļi jākomentē šis “pasākums”.

IMG_1926

Noteikumi mājās ir ne tikai cilvēkiem, bet arī suņiem! Grētēns zina, ka suņa barošana no galda ir “ne-ē!” darbiņš. Pa kluso gan abi lieliski sadarbojas, jo ik pa laikam Grētai kautkas “mammu, man netīšām nokrita”. Toties, kas attiecas uz pašu suni – nē, pie galda prasīt nevar un mūs nevar ieteikmēt (izņemot vīramāti!). Tāpat, ņemt nost ēdienu, kurš ir rokās – to nevar un es neļauju. Suns gan lieliski zina, kuram vienīgajam var mēģināt atņemt (protams, bērniem!) un tad nu savukārt Grētai ir paralēli jāmācās, ka “svarīgais” ēdamais, ar kuru dalīties negribi ir jāēd vai nu pie galda, vai apsēžoties kārtīgi, nevis skrienot pa māju. Savstarpēji mācās visi. Pie šīs pašas savstarpējās mācīšanās sērijas pieder arī savu mantu savākšana aiz sevis. Man ģimenē ir bijuši gan grauzēji, gan negrauzēji suņi un Noels ir no tiem, kurš nevienu mantu, mēbeli, čību vai ko citu “neatļautu” savā dzīvē nav sagrauzis (līdz Grētas dzimšanai). Taču atkal – viņš zina, kura mantas izvēlēties, ja grib grauzt. Viņš, protams, izvēlēsies bērnu mantiņas, jo Grēta ir “savējais”. Tādēļ – negribi, lai sagrauž, noliec vietā. Ja esi atstājusi uz grīdas vai pametusi stūrī, tad rēķinies, ka mazais spēļu zaķītis vai “petshops” var palikt bez auss vai kājām. Un viņa rēķinās. Mēs ar vīru mācām abus. Viens nevar grauzt, otrs nevar nomest.

Svešs suns ir “nē!”. Ja nu ir kautkas, kas mani tracina, tad tās ir neapdomīgās mammas, omes, tēti, aukles vai opīši, kuri saviem bērniem, mazbērniem, auklējamajiem ļauj bez atļaujas skriet un ķerties ap kaklu visiem suņiem, ko redz uz ielas, ir viņš ar vai bez saimnieka. Un šis nav izgudrojums no zila gaisa, tā ir no mūsu pašu piemājas parka ņemta pieredze! Lūdzu, ja jūs redzat suni pie pavadas (vai vēl sliktāk – bez pavadas, kas, starpcitu, pilsētā ir aizliegts) – neļaujiet savam bērnm skriet viņam klāt, ķerties ap kaklu to visu pavadot ar uzmnudrinošiem “Re, kur sunītis. Kāds mīļš sunītis!”. Jūs nezināt vai sunītis ir mīļs un vai viņam patīk bērni un vispār cilvēki. Un, lūdzu, tad kad (es) jums aizrādu, ka, lūdzu, neaiztiekat manu suni, tas nav tapēc, ka man nepatīk jūsu bērns, jūs vai man ir žēl, ka jūs pieskaraties manam sunim. Bieži vien tas tiek pavadīts ar tekstu “ejam prom, tante slikta”. Tas ir jūsu bērna drošības dēļ. Es cienu tos vecākus, kuri pajautā – vai var pienākt tuvāk un apskatīties. Cita lieta. Bet arī tad es paturu tiesības pateikt nē, ja zinu, ka Noelam tajā dienā ir vai nu slikta oma (to var just un tā gadās) vai mums nav laika utt. Tas ir jūsu pašu labā. Arī Grēta zina, pie svešiem suņiem skriet nevar. Bez atļaujas aiztikt nevar. Ja esmu parkā un redzu bērnus, tad automātiski sava suņa pavadu saīsinu tā, lai suns iet man tieši blakus. Jo paturu prātā arī to, ka citiem suņi var nepatik un var būt bail no skata vien! Nevienam nav obligāti jāmīl suņi. Tieši tādēļ mani kaitina tie, kuri neievēro noteikumu, ka sunim pilsētā un apdzīvotā vietā jābūt pie pavadas (noteikumos, ja nemaldos, pavada ir obligāta tiem suņiem, kuru skausta augstums ir vairāk kā 30 cm). Ja esi izvēlējies suni turēt pilsētā, respektē arī tos, kuriem suņi nav vismīļākie. Katrā gadījumā atkal atgādinu – suns reaģē ar instinktiem nevis saprātu un dziļi pārdomātu rīcību! Pie šī punkta var uzskaitīt arī to, ka bērnu laukumiņi un suņi vienlaicīgi – man neiet kopā. Grēta zina, ka, diemžēl, kopā ar suni bērnu laukumiņš nebūs. Labākajā gadījumā, 3 minūtes, ja tur neviena nav. Bet tā, lai cik sarežģīti tas nebūtu un lai cik laikietilpīgi, vispirms ejam mājās aizvest suni un tad nākam atpakaļ. Protams, nav viegli, bet nu, mūs neviens nespieda ņemt suni, vai ne?

Diezgan gari sanāca! Es jau gan kautkad brīdināju, ka raksts par suni un bērnu mājās ir garšs un man īpašni nesanāk to saīsināt, jo sakāmā ir daudz un liekas, ka viss ir svarīgs.

Neskatoties uz to, ka bērnam (un arī pieagušajiem) lielākā daļa noteikumu sākas ar “nedrīkst”, vēlos teikt, ka suns mājās ir forši un arī kopā ar bērnu tas ir forši. Tas ir mazliet sarežģītāk un pie bērna/suņa attiecībām ir jāpiedomā, bet to var izdarīt un viss ir labi. Suns ar bērnu mācās sadzīvot un Grētai bija gads, kad es sapratu, ka jā, viņa ar Noelu ir sākusi veidot draudzību. Ne tikai patiku, bet draudzību.

IMG_0521

Grētai ar Noelu ir daudz lielisku brīžu kopā un viņi viens otru saprot. Noelam Grētas istabā ir atsevišķa guļvieta un tā tas būs vienmēr, un Grētai tas ir svarīgi. Tāpat, pateicoties sunim, Grēta ir iemācijusies tik daudz un dažādu lietu. Gan pacietību, gan sāk mācīties atbildības un pienākumu sajūtu, gan dalīšanās prieku. Kopā viņi spēlējas un Noels ir dzirdējis tik daudz pasaku kā reti kurš suns. Kopš mājās ir bērns, Noels ir priecīgs, jo kāds no saimniekiem mājās ir gandrīz visu dienu. Tāpat tagad, viņš dodas līdz uz/no dārziņa un Grēta ir īpaši priecīga par šādu pavadīšanu un sagaidīšanu. Tāpat, suns mājās vienmēr nodrošina regulāras pastaigas un laikā, kad katru dienu gāju laukā ar ratiem, Noels bija priecīgs, jo vienmēr ņēmām viņu līdzi. Suns mājās ienes daudz prieka, bet arī rūpes un atbildību. Ar to ir jārēķinās.

Es, iespējams, ar šo rakstu zaudēšu kādu bloga lasītāju vai sekotāju, jo mans viedoklis attiecībā uz suņiem var nepatikt. It īpaši tiem, kuri ir ļoti pārliecināti, ka viņu suns “nu nekad, nekad nedarīs pāri nevienam bērnam un cilvēkam”. Es pilnībā saprotu, ka tā var domāt un to pieņemu. Tomēr katru reizi savā prātā paturu to, ko man mācija un vairākkārtīgi atkārtoja Noela skolotāji (tātad, cilvēki, kuri stāv un krīt par saviem suņiem, ir izmācijuši tos perfekti, uzskata suņus par saviem vislabākajiem draugiem utt.) – tu nevari būt 100% drošs par savu suni. Pat tad nē, ja viņš ir izgājis visas iespējamās skolas. Par 99% jā, bet ne par 100%. Viņš ir dzīvnieks. Suns reaģē ar instinktiem. Izaicināt likteni ir viegli, bet nedomāju, ka bērnu drošība ir tas, ar ko mēs vēlamies riskēt. Neviens. Pajautājiet kādai no mammām vai kādam no tētiem, kuru mazais ir sakosts – lielākoties “vaininieks” ir bijis ģimenes mīlulis, kurš nekad nevienam neko sliktu nebija nodarījis. Un tas nav arī noticis tāpēc, ka suns būtu slikts vai bērns pats vainīgs. Tas ir noticis dažādu kopā savākušos iemeslu dēļ, no kuriem reizēm un ticu, ka visbiežāk, var izvairīties. Tādēļ, vislabākais veids kā no tā izvairīties ir audzināt gan suni, gan bērnu un abus ar mīlestību.

Kalninu_gimene_-66 copy

Mums ģimenē ir divi suņi, otrs ir maniem vecākiem, tādēļ vasarās, kad dzīvojam visi laukos, uzmanībai ir jābūt dubultā. Suņi ir kopā, blēņas ir divkāršas un bērni lielākoties ir pilna māja.

Es šodien krāmēju mantu kastes, jo mēs drīz pārvāksimies. Un atradu lūk ko! Pierakstus no kanisterapijas kursiem. Un šo doukumentu nododu izlasīšanai arī jums. Šo es atradu tad, kad rakstu jau biju beigusi, tādēļ, iespējas šis tas atkārtojas (es lejuplādēju kā 4 atsevišķas bildes, jo nevarēju īsti saprast kā lejuplādēt PDF dokumentu. Klišķiņi uz bildes un tā atvērsies pilnā izmērā):

1 2 3 4

Informācijai: 

* Kanisterapija – šeit un šeit

Noela galvenā skolotāja – Karīna Grigore, absolūti brīnišķīga skolotāja. 

IMG_5569

 

(239 Posts)

15 thoughts on “Suns mājās

  1. Zane

    Sākšu ar to, ka neesmu mājdzīvnieku, arī suņu, mīle. Parasti pat nelasu šādus rakstus, jo tīksmināšanos- ak, cik mans suns labi sadzīvo ar bērnu- ēd no vienas bļodas, guļ vienā gultā, sunim var darīt jebko un vienmēr tik labs, tik labs – nespēju “sagremot”. Bildes, kas ir raksta sākumā man uzdzen šermuļus un līdzīgas situācijas dzīvē, izraisa sašutumu. Mana 100% pārliecība ir raksta pēdējā rindkopā.
    Ja ar šo rakstu kāds atsekosies, tad es , ja varētu, vēl 10x piesekotos😊. KOLOSĀLS raksts. Mega superīgs👍Ja nu man kādreiz būs suns, šī būs mana pamatmācība, ko ievērošu līdz 100-daļai, jo ik katrā sīkumā sakrīt ar manu pārliecību.
    Liels paldies un visu cieņu! Kaut vairāk tādu suņu saimnieku!

    Reply
    1. LePetitPot Post author

      Paldies par šo komentāru! Ļoti novērtēju un priecājos, ka patika raksts. Man gan jāsaka, ka arī Grēta ir ēdusi to, kas Noela bļodā (nekas “tāds” jau tur nav :)) un tas, ka viņas kārums ir tikko suņa nogaršots, nekad nav traucējis viņai to pabeigt pašai! Speciāli nekultivēju šo, bet arī netaisu drāmu. Tā teikt – stiprina imunitāti :)

      Reply
      1. Zane

        Nē, es nodomāju tik burtiski par to suņa ēdienu. Kurš tad nav pagaršojis mazos suņu vai kaķu cepumiņus:-)) Manas draudzenes labākās bērnības atmiņas ir par to, ka kaķim tika vārīta putra un to, kas paliak pāri , dabūja mazbērni:-))

        Reply
  2. Madara

    Jā, labs raksts.
    Nesen mazpilsētā uz ielas gadījās piedzīvot baiļu mirkļus, jo bez pavadas kopā ar saimniekiem pa ielu gāja vilku sugas suns. Man ir mazi bērni, pašai ir bērnības trauma no suņa, kurš pielīda pārāk tuvu sejai un mani pārbiedēja, joprojām ieraugot lielākus un mazākus suņus pārņem bailes (cik zinu, suņi jūtot, ka cilvēks baidās un tas viņus varot izprovocēt pat uzbrukt(??), tā ka šis papildfaktors rada vēl lielāku stresu). Atpakaļ pie situācijas uz ielas – redzams, ka saimnieki ir ne no tās inteliģentākās sabiedrības daļas, nu tiešām, ķīselis galvā. Un es nesapratu, ko vispār darīt, jo ielas otrā pusē gājēju celiņa nav, atpakaļ griezties arī nevaram, ja nu vienīgi kādas 5 minūtes apstāties un gaidīt, kad neapzinīgie saimnieki ar savu suni ir “drošā” attālumā. Nebija arī varianta “aizrādīt”, jo, tikpat labi viņi varēja suni virsū uzrīdīt. Ir dzirdēts par stāstiem, kur suņa saimnieks, ar suniBEZ pavadas pastaigājoties, brīdina pretimnācējus : “Uzmanāties no mana suņa, viņš var iekost!” Tas taču nav normāli, vai ne (kā šāda situācija izskatās no apzinīga suņa saimnieka skatpunkta)?? Neiedomājos, ka jāziņo policijai, ka tas nav oficiāli atļauts, šādi pastaigāties ar suni bez pavadas.
    Tā nu šis gadījums netika īsti atrisināts. Bet par spīti bailēm, pēdējā laikā gribētos papildināt ģimeni ar suni, maziņu, lēna rakstura. Bet šis raksts apgaismoja, ka tas ir jāvērtē kā vēl viena bērna ienākšana ģimenē – laiks, resursi, telpa, atbildība, tas nav GRIBU/NEGRIBU jautājums.
    Paldies par rakstu.

    Reply
    1. LePetitPot Post author

      Paldies par komentāru. Diemžēl, vienmēr būs šādi saimnieki. Un trakākais – suni tu vainot nevari vispār. Tikai saimnieku un audzināšanu. Visos laikos ir bijuši šie neapzinīgie saimnieki un paveicas tad, ja viņus suns pēc dabas ir mīlīgs un neagresīvs. Suns jūt pretējā cilvēka stresu un bailes, tad viņa rīciba reizēm var būt arī nenokontrolējama – vai nu pats sabīstas no cita bailem un aizstāvas vai saprot, kurš ir vājāks. Es arī redzot suņus bez pavadas vienmēr apdomāju “izejas” versijas. It īpaši kopš ir bērns un ja vispār blakus ir bērni. Reizēm varbūt tiešām suns ir mieramika un tad labi, ka manas domas galvā “viņš neredz” :). Bet nu, es laikam vados pēc principa – ar dzīvniekiem pārāk piesardzīgs nevar būt, it īpaši attiecībā uz bērniem. Par sevi es pat mazāk baidos. BET, nedrīkst bērnam arī iedzīt bailes. Nekad nesaku Grētai, ka jāmūk vai ka jābaidas. Tieši otrādi – jāizturas mierīgi un piezemēti (bez liekas liegšanas, skriešanas, bļaušanas utt.)

      Reply
  3. Liene

    Raksts tiešām labs, bet būtu vēl labāk to nopublicēt plašākai auditorijai un noteikti varētu parādīt sižetu par šo tēmu “Māmiņu klubā”. Kāpēc? Atbilde pavisam vienkārša- lai par to aizdomājas arvien vairāk vecāku, Lielākam efektam mans ieteikums būtu paviesoties traumpunktos kur mediķi pastāstītu, kas reāli notiek dzīvē. Atceros bērnībā man laukos ar bija vilku šķirnes suns ar kuru kopā augu. Mans pienākums bija aiznest bļodu ar ēdienu, ko arī izdarīju un labu gribot, kad suns sāka savu malīti, to gribēju noglaudīt, uz ko tad arī saņēmu sava drauga zobus manā rokā. Viss beidzās labi, jo tad bija tikai brīdinājuma satvēriens, bet no tā laika uz mūžu atceros manas omītes teikto, ka tad kad suns ēd nedrīkst to aiztikt. Mūsu ģimenē pagājušo vasaru ar bija pavisam nelāgs atgadījums, kad māsas mazais puika (1,5 gadu vecs) ielīda pie suņa būdā, kad tas ēda un rezultāts bija – 7 šuves uz sejas. Paldies Dievam, kad cieta tikai zodiņš un vaidzīņš, bet uzņēmšanā mums pastāstīja kādus bērnus ieved pēc suņu kodumiem. Mums mājās gan ir tikai kaķis, bet cik sevi atceros, tad vienmēr pie vecākiem mums ir bijuši suņi un arī mums tika iemācīts, ka suns nav rotaļlieta. Man patīk teiciens, ka šajā dzīvē ir trīs lietas par kurām tu nekad nevari galvot- zirga kāja, suņa zobi un maza bērna dibens :) tad nu jācer, ka būs arvien vairāk vecāku, kas mēģinās atcerēties to un būs vairāk bērnu, kuri nav cietuši no suņa kodieniem.

    Reply
    1. LePetitPot Post author

      Paldies par komentāru. Jā, arī es domāju, ka šī tēma ir regulāri jāapspriež un par to jārunā regulāri. Reizēm mēs paši un citi dzīvo ilūzijās, ka viss ir tik skaisti kā to rāda Pinterest bildēs , it īpaši attiecībā uz dzīvnieku/bērnu/cilvēku attiecībām. Protams, arī es gribētu, ali viss vienmēr beidzas labi un izbīlis būtu smagākās sekas. Bet ne vienmēr tā ir un mācība mēdz būt ļoti sāpīga. Diemžēl.

      Reply
  4. Anete

    Liels paldies par šo rakstu! Es totāli esmu suņu suns, esmu uzaugusi ar vairākiem suņiem, kurus pati ļoti mīlēju. Pašai šobrīd suņu nav, taču šis raksts ir brīnišķīga viela pārdomām, lai saprastu, cik svarīgi ir strādāt ar suni, kā arī, cik svarīgi ir suni gatavot mazuļa ienākšanai ģimenē. Daudzi cilvēki pret šīm lietām izturas tik bezatbildīgi, ka tie daudzie suņi, kurus pēkšņi mistisku iemeslu dēļ nākas izmest no mājām, patiesībā pat vairs nepārsteidz..

    Sākotnēji ieraugot tās bildes ar tiem suņiem, nodomāju, ak dieviņ, atkal kāds, kurš domā, ka bērns jātur sterilā vidē un pa gabalu no mājdzīvniekiem, bet labi, ka turpināju lasīt, jo tik racionālu un pamatotu viedokli šajā jautājumā sen nebija sanācis lasīt. Pārsvarā ir tikai melns, balts jeb suņi-labi, suņi-briesmīgi viedokļi.

    Un tas vēl nav viss, kanisterapija ir tāds sens un nepiepildīts sapnis, tāpēc es noteikti pieglabāšu gan skolotājas kontaktus, gan arī informatīvās saites. Vēlreiz un vēlreiz paldies! :)

    Reply
    1. LePetitPot Post author

      Suņu suns :) Paldies par komentāru. Tieši otrādi, esmu par to, ka bērni augot iepazīstas ar mājdzīvniekiem, jo tie palīdz dabīgi iemācīties tik daudz lietas – vienalga vai tā būtu zivtiņa, kāmītis vai suns vai vistas! Vienīgi, zivis un kāmīši ir mazāk bīstami kā suņi (kautgan daļa noteikumu īstenībā attiecas uz pilnīgi visiem mājdzīvniekiem).
      Kanisterapijas mācības bija lieliskas mācības man pašai. Slodzīte smadzenēm un emocijām ne pa jokam. Lielisks piedzīvojums.

      Reply
  5. Agnese

    Paldies par rakstu. Tajā ir visas būtiskās lietas, kas jāzina visiem vecākiem, kas ir arī sunu īpašnieki vai plāno iegādāties suni, kā arī suņu īpašniekiem, kas plāno kļūt par vecākiem. Iesaku publicēt plašākai auditorijai, lai izlasa gan citu suņu īpašnieki, kam ir bērni, gan tie vecāki, kam nav suņu, gan suņu īpašnieki, kam nav bērnu.

    Reply
  6. Māra

    Burvīgs raksts ar lieliskiem padomiem gan ģimenēm ar, gan bez suņiem. Par šo ir jārunā un daudz, jo tieši nesen sapratu cik nelāga situācija patreiz notiek apkārt. Piemēram, lielajās suņu izstādēs kā Ķīpsalā Pet Expo – tās reklamē kā pasākumus bērniem ar daudz smukiem sunīšiem, vien ne tie suņi tur vesti bērniem, ne arī visi audzināti kā aktīvi sabiedrības locekļi, bet vecāki tik iegrūž bērnu sunim sejā un velk ārā telefonus bildēt smuko “mīlīgo” bildi, ne apjautājoties saimniekiem, ne kontrolējot, ko par šo saka suns vai dara bērns.
    Tiešām ļoti iepriecināja viss raksts, tikai šķiet, ka likums par suni pavadā attiecas gan uz visiem suņu izmēriem, neatkarīgi – ir sasniedzis 30cm skaustā vai nav.
    http://likumi.lv/doc.php?id=132534
    “12. Pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas:
    12.1. suni ved pavadā;”

    Būšu priecīga vēl kādreiz lasīt par kopsavilkumiem un secinājumiem, kā arī ieteikumus par suņa un bērna kopdzīvi.

    Skaistu draudzību arī turpmāk!

    Reply
    1. LePetitPot Post author

      Paldies. Jā, izstādes man arī liekas mazliet biedējošas, it īpaši ja vecākiem nav pieredze ar suņiem, kaķiem un citiem kustoņiem. Mazais jau par savu interesi nevar justies vainīgs, tā ir tikai normāla lieta. Uzmanīt ir vecāku pienākums. Arī suņu saimnieku (jeb citu dzīvnieku), protams.
      Par to likumu – man reiz pašvaldības policists teica par tiem 30 cm, bet jā, man arī liekas, ka drošāk ir visi suņi pavadā. Arī sunim drošāk, jo mašīnu un citu transporta līdzekļu pilsētā pietiek.
      Paldies!

      Reply

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>